Normaņu iekarojumi Itālijā

Normaņu iekarojumi Itālijā attiecas uz Normandijas normaņu augstmaņu vadītiem karagājieniem 11. un 12. gadsimtā, kuru laikā Itālijā un Sicīlijā izveidojās normaņu lēņa valstis, kas 1127. gadā apvienojās un 1130. gadā izveidoja Sicīlijas karalisti. Par valdošajām ātri izvirzījās Otvilu un Drengo ģimenes.

Normandijas feodālo augstmaņu jaunākie dēli, kam nebija izredžu mantot varu un naudu dzimtenē, bieži devās laimes meklējumos citu valdnieku dienestā. 10. gadsimtā viņi sāka dienēt Itālijas centrālo un dienvidu daļu kontrolējošo langobardu augstmaņu un Bizantijas impērijas armijās. Bizantija centās atgūt savu zaudēto ietekmi, kamēr langobardi cīnījās savā starpā un ar Itālijas ziemeļos kontroli ieguvušo Svētās Romas impēriju. Iepriekš Bizantijas kontrolētajā Sicīlijas salā 831. gadā bija iebrukuši musulmaņi un 902. gadā to pilnībā iekarojuši, izveidojot Sicīlijas emirātu, no kura regulāri veica iebrukumus pārējā Itālijā.

Itālija, 1000.
Itālijas dienvidi, 1050
Itālija, 1084.
Itālijas dienvidi, 1112.
Sicīlijas karaliste, 1154.

Normaņu ierašanās

Normaņu karotāju ierašanās laiks, vieta un iemesli ir dažādu leģendu apvīti, taču tā notika starp 999. un 1017. gadu, kad vēsturiski fiksēta viņu piedalīšanās kaujā.

Viena no agrīnajās hronikās aprakstītajām versijām vēsta, ka 999. gadā grupa normaņu svētceļotāju, atgriežoties no Jeruzalemes, apstājās Salerno pie langobardu prinča Gvaimāra III, kura valstij bija uzbrukuši musulmaņi, pieprasot nodevas. Normaņi esot izsmējuši Gvaimāra III gļēvulību, uzbrukuši musulmaņiem un tos padzinuši. Pateicīgais Gvaimārs III tad arī uzaicinājis normaņus savā dienestā.

Citā hronikā aprakstīts, ka 1016. gadā, no Normandijas par noziegumiem padzītu normaņu svētceļnieku grupa apmeklējusi sava aizstāvja, Erceņģeļa Mihaēla svētvietu Gargano, Apūlijā. Šeit viņus uzrunājis langobardu augstmanis Melus no Bari, kurš 1009. gadā bija sācis dumpi pret Bizantiju, un meklēja karavīrus, kas palīdzētu viņam izveidotu savu lēņa valstiņu Apūlijā. Normaņus vadīja vairāki brāļi no Drengo ģimenes. Pēc vairākām veiksmīgām kaujām pret bizantiešiem 1018. gadā notika kauja starp Melo un normaņu spēkiem no vienas puses un bizantiešiem, kurus papildināja varjagu gvarde. Melo armija tika sakauta, daļa normaņu nogalināti, bet palikušie sāka meklēt sev jaunus kungus, tai skaitā iestājoties arī bizantiešu dienestā.

Algotņi

Rainulfa Drengo vadītā normaņu grupa, kas jau kopš 1017. gada karoja Itālijā, 1024. gadā atradās Gvaimāra III dienestā, bet vēlāk pārgāja Kapujas valdnieka, prinča Pandulfa IV dienestā. 1029. gadā Rainulfs kalpoja Neapolē pie Serdžio IV, kas bija Bizantijas vasalis. Pateicībā par militāro dienestu Serdžio IV iecēla Rainulfu par Aversas grāfu un izdeva viņam savu māsu par sievu. Aversa bija pirmā normaņu pārvaldībā nonākusī teritorija, šeit sāka ierasties aizvien vairāk normaņu karotāju. 1035. gadā šeit ieradās trīs brāļi Viljams, Drogo un Hamfreds no normaņu Otvilu (Hauteville) ģimenes.

1037. vai 1038. gadā Svētās Romas imperators Konrāds II gāza Pandulfu IV no varas un ļāva Rainulfam iekarot Kapujas zemes. 1038. gadā Bizantijas imperators Mihails IV rīkoja karagājienu pret Sicīlijas emirātu, kurā iesaistījās arī langobardi un normaņi. Otvilu brāļi šeit izcēlās ar kareivīgumu. Viljams guva iesauku "dzelzs roka" pēc tam, kad bija nogalinājis Sirakūzu emīru.

1041. gadā normaņi un langobardi atkal karoja pret bizantiešiem un guva uzvaras. Šajā laikā kļuva skaidrs, ka normaņi ir spēcīgākie karotāji reģionā, un langobardi to vadoņiem sāka piešķirt vairāk varas. 1042. gadā Gvaimārs IV, Rainulfs Drengo un Viljams Otvils tikās Malfi. Viljams saņēma Apūlijas grāfa titulu un kļuva par Gvaimāra IV vasali. 1043. gadā Gvaimārs IV vēl vairākiem normaņu karavadoņiem piešķīra zemes.

Gvaimārs un Viljams turpmākos gadus pavadīja, iekarojot zemes Kalabrijā un Apūlijā. 1046. gadu, kad nomira Viljams, uzskata par normaņu algotņu laika beigām un normaņu valstiskuma sākumu. Itālijas dienvidos pastāvēja divas normaņu valstiņas - Aversas grāfiste (vēlāk tā kļuva par Kapujas prinča valsti) un Apūlijas grāfiste (vēlāk kļuva par Apūlijas hercogisti).

Otvilu iekarojumi

1046. gadā Drogo Otvils iebruka Apūlijā, sakāva bizantiešus kaujā pie Taranto, kamēr viņa brālis Hamfreds pakļāva Bari pilsētu.

Tai pašā gadā savu radinieku armijām pievienojās jauni karotāji no Normandijas, tai skaitā normaņu vadoņu radinieki Ričards Drengo un Roberts Guiskārs.

1047. gadā Gvaimārs iz sadrvavu meitu par sievu Drogo, kura varu apstiprināja arī imperators Heinrihs III, piešķirot viņam Apūlijas un Kalabrijas grāfa titulu. 1051. gadā Drogo tika nogalināts un viņa varu pārņēma brālis Hamfreds. Viņa lielākais uzdevums bija nomierināt pāvesta, itāļu un langobardu nepatiku pret normaņu iekarotājiem, kas izvērtās karā. 1053. gada 18. jūnijā Hamfreda armija sakāva pāvesta Leona IX un imperatora armijas, saņemot pāvestu gūstā un ieslogot viņu Benevento. Līdz savai nāvei 1057. gadā Hamfreds turpināja iekarot jaunas pilsētas Apūlijā. Viņa varu mantoja Roberts Guiskārs, kurš izvēlējās kļūt nevis par imperatora, bet pāvesta vasali, pretī saņemot hercoga titulu. 1077. gadā viņam izdevās iekarot reģiona lielāko pilsētu Salerno. Pēc pēdējā Benevento langobardu valdnieka nāves, 1078. gadā pāvests iecēla Robertu Guiskāru par jauno valdnieku.

Citi Otvilu dzimtas pārstāvji iekaroja Adrijas jūras piekrastes zemes, izveidoja Loritello grāfisti un turpināja karagājienus pret vēl neiekarotajām langobardu pilsētām.

Drengo iekarojumi

11. gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados bija nostiprinājušies divi normaņu varas centri. Viens no tiem bija Melfi, kur valdīja Otvilu ģimene, otrs Aversa, kur valdīja Drengo ģimene.

Ričards Drengo 1049. gadā kļuva par Aversas grāfistes valdnieku un uzsāka savu valdījumu paplašināšanu, karojot pret Kapujas, Gaetas un Salerno valdniekiem. 1059. gadā pāvests Nikolajs II apstiprināja Ričardu par Aversas grāfu un Kapujas princi, apmaiņā pret ko Ričards kļuva par pāvesta vasali. Viņa vecākais dēls Jordāns valdīja no 1078. īdz 1090. gadam. Viņa mazgadīgais dēls Ričards II bija spiests bēgt no Kapujas, kuru sagrāba langobardi. 1098. gadā Kapuju iekaroja Otvilu vadīta armija, izbeidzot langobardu varas gadsimtus Itālijā.

Sicīlijas iekarošana, 1061-1091

Gandrīz 250 gadus Sicīlija atradās musulmaņu varā, kas bija izveidojuši Sicīlijas emirātu. Liela daļa iedzīvotāju joprojām bija ortodoksālie kristieši, lai arī musulmaņu skaits pieauga. Politiski sala bija sadalījusies vairākās musulmaņu valstiņās, kuru valdnieki cīnījās par virsroku. Normaņi un Romas pāvests redzēja iespēju salu atkarot kristietībai. Roberts Žiskārs no pāvesta saņēma Sicīlijas hercoga titulu, un kopā ar savu jaunāko brāli Rožēru Bosso 1061. gada maijā iebruka salā, uzreiz ieņemot Mesīnu. 1064. un 1071. gadā Roberts Žiskārs atgriezās Sicīlijā. 1072. gada janvārī izdodas pakļaut Palermo un Rodžers Žiskārs iecēla Rožēru Bosso par Sicīlijas grāfu un sadalīja salu, sev paturot Palermo, daļu Mesīnas un jau iekarotos rajonus, jaunākajam brālim atstājot vēl neiekarotās zemes.

1077. gadā Rožērs Bosso ar dēlu Jordānu ieņēma Trapani pilsētu salas rietumos un 1081. gadā Katāniju. 1083. gadā Rožērs Bosso atgriezās Itālijā, taču Jordāna dumpis spieda viņu atgriezties Sicīlijā. 1085. gada maijā Rožērs Bosso kopā ar Jordānu uzbruka Sirakūzām, kuras ieņēma 1086. gada martā. 1091. gada februārī tika ieņemta Noto, pēdējā musulmaņu kontrolē esošā pilsēta salas dienvidos. 1091. gadā Rožērs Bosso iekaroja Maltu, kur no arābu varas laikiem saglabājusies maltiešu valoda.